Ak, egle eglīte jeb zaļā pseidodomāšana

Nupat ir beigušies visi ziemassvētki, kurus atzīmēja pārredzamā attālumā, nodziedāti pēdējie Ziemassvētku koncerti. Bez pārēstiem vēderiem un miljons sirsnīgām apņemšanām, šajā laikā tie, kam kāda oficiāla darba vieta, piedzīvoja korporatīvo dāvanu pienesumu. Katru gad’ no jauna pirmajās pozīcijās – daudz dažādu pārtikas produktu, no kuriem pāri palikuši tikai ietinamie papīri, dažādi, bet pārsvarā gan ne visai gaumīgi kalendāri, kurus jau vairs nezina, kam atdod, bet ārā mest ar roka neceļas, un mans šī gada pārsteigums – egles. Iespējams, ka vienu gadu nepiedzīvojot Ziemassvētku laiku darbā, esmu zaudēju saprašanu par modes tendencēm šajā dāvanu sūtīšanas laukā un to psiholoģiski filozofiskajā skaidrojumā, bet patiesi biju pārsteigta par dāvināto egļu daudzumu. 

Mums darba vietā bija divas egles. Precīzāk jāsaka – egle un eglīte. Viena apmēram 50 cm augstumā, otra normāli liela, kupla egle tā uz 1,30 m. Protams, podiņos. Ar zaļo domāšanu par pārstādīšanu. Bet vai tiešām ir pareizā domāšana? Pēc svētkiem sākām domāt, ko ar tām darīt. Pēc divu nedēļu „nīkšanas” telpās egles vairs nav īsti pārstādāmas, jo sanīkušas. Protams, protams, jānoķer pareizais mirklis, bet tas ir tikai teorētiski. Un ne par to šoreiz. Principā uzdāvināt egli podā ir atbildības uzgrūšana cilvēkiem, kuri varbūt nemaz to nevēlas. Protams, protams, bija prieks un spiegšana, kad atnesa egli, jo uzreiz svētku sajūta un tā tālāk. Un tagad, kad tās vairs nav, tad vieta koridorā tāda tukša, jo bijām jau pieraduši. Jā, bet kur tad ir tā zaļā domāšana? Zaļajā krāsā? Diezin vai. Labi, man ir paveicies, mana priekšniece ir koku draugs, bez tam ar iespēju tos stādīt savā īpašumā, tomēr, ja katru gadu dāvina pa divām eglēm, tad pēc pieciem gadiem dārzs pārvēršas par egļu mežu. Un, ja es pareizi saprotu egles, tās aug salīdzinoši ātri, un pēc desmit gadiem jābūt manīgiem, ka jumtu neapdraud globāli sasilušo ziemu, vasaru un citu gadalaiku vētras. Protams, protams, var stādīt arī mežā. Var arī sniegu ēst.

Bet varbūt tomēr domājam, ko dāvinām? Arī sadarbības partneriem? Jo savādāk sanāk tāda pseidodomāšana, kas principā neatmaksājas. Jo rezultātā skumji ir dāvanas saņēmēji, kuriem pietrūkst pieredzes, kā rīkoties, lai nepalaistu garām brīdi, kad eglīti pārstādīt. Dusmīgi ir apkopēji un darbinieki, kuriem krīt virsū un uz nerviem egļu skuju paklājiņš.  Tāpat dusmīgi ir apsaimniekotāji un sētnieki, kuriem jāoptimizē egles, kuras sarindotas pie atkritumu tvertnēm.

Manuprāt, izcils variants ir pārtikas dāvināšana. Man, piemēram, var dāvināt saldumus. Kaudzēm. Jo šokolādes diēta ir vien ellīg’ laba lieta! Iesaku. Nopietni.