Neskatoties uz to, ka
nedzīvojām kopā, ka katru dienu nelasīju Viņa tekstus, ir tik
skumji. Jā, gaiši un viegli, bet skumji. Viņš ir tik klātesošs.
Ne tikai galvā, domās, grāmatu plauktā, bet arī idejās par kora
koncertiem, dziesmās, citātos, teātros, kino, gaisā.
Mana īpašā atmiņa ir
saistīta ar kādu senu ziemu, kad kopā ar draugu Andi staigājāmies
pa Rehabilitācijas centra “Līgatne” “zonu”. Mums pretī
nāca Ziedonis, kurš pēkšņi perpendikulāri ceļam atmuguriski
gāja pāris metrus līdz gravas malai. Tad pa tām pašām pēdām
Viņš iznāca atpakaļ uz ceļa un pateica: “Te ir gājis sniega
cilvēks.” Mēs, protams, apstulbām un kādu brīdi stāvējām
pie pēdām, kamēr Ziedonis turpināja pastaigu.
Kopš
vakardienas ir tāda pati sajūta – tik mistiska, nereāla un uz
mirkli iestrēgusi_ Es šobrīd stipri,
stipri ķeros pie pēdām..
Vakarā uzbūru ainiņu ar to, kā
izskatītos Latvija google map kartē, ja tiktu iezīmēti tie
punkti, kur lasa, domā, pārdomā, klausās vai skatās Ziedoni.. Es
ticu, ka gaiši! Ļoti gaiši un spoži! Un šodien “re, kā saule
spīd!”.
