Pa latviski_

Ir dzirdēts daudz, ka bērnam, sistemātiski to darot, var iemācīt 3 līdz 4 valodas. Nesen man stāstīja vēl pārsteidzošāku lietu – bērnam var iemācīt līdz pat 8 valodām, bet jāievēro viens noteikums – viens cilvēks, viena valoda.

Daudzu citu valodu apgūšana, protams, ir ļoti apsveicami mūsdienu multikulturālajā pasaulē, bet es šodien domāju par ko citu. Cik slikti mēs zinām pašu galveno valodu – dzimto? „Latene” skolā nebija saistošāko mācību priekšmetu Top 5, jo gramatika, jo garlaicīgi, jo mēs taču zinām to valodu utt. Ka tik angļu, franču, spāņu un itāļu valodu iemācītos.

Vispār neloģiski šķiet, ka, piemēram, savos dzīves gājumos pretī latviešu valodai cilvēki raksta – dzimtā, bet angļu – izcili. Es vēlētos, lai varētu rakstīt – latviešu valodā – dzimtā – izcili. Vai varbūt labi? Kā vispār valoda var būt izcila? Kura? Akadēmiski pareizā? Bet ikdienā tā ir garlaicīga. Nē, es netaisu referendumu par to, ka ikdienā ir jārunā pareizi tādā nozīmē, jo izcila valoda, manuprāt, ir tāda, kad tu vari pārvaldīt gan runu, gan rakstus atbilstoši situācijai, kādā tu esi nonācis. Bet mēdz jau teikt, ka jāsakārto darba vieta, lai darbi veiktos. Varbūt jāsakārto arī valoda, lai veiktos, nevis maniakāli jācenšas apgūt pēc iespējas vairāk svešvalodu? Tam visam grāvju nav, ir tikai pietekas!

Ja pievērš uzmanību, mēs ikdienā runājam nepareizā latviešu valodā jeb, kā mēdz teikt, „pa latviski”. Mēs lietojam daudz vārdu nepareizos locījumos un ar neprecīzām nozīmēm. Nule tika pasludināts 2011. gada nevārds „konsolidācija”, kurš tiek lietots nepiemērotās vietās un lietās. Vārdus, kā “mīlu”, “labs”, “slikts” u. tml. lietojam, nedomājot, ka tos nonivelējam un ka šādā lietojumā tie zaudē savu nozīmīgumu. Aigars vienā savā īsstāstā ironizē: (..) Es mīlu savu valsti. Es mīlu benzīna smaržu. Es mīlu uzrunāt svešus cilvēkus. Es mīlu nerrot draugus. Es mīlu savu suni. (..)

Par rakstīto vārdu medijos, lietišķajā sarakstē, sociālajos tīklos un profilos, piemēram, es šoreiz nerakstīšu, jo ar šo tekstu es jau uzprasos, lai katru manu vārdu, komatu un teikuma konstrukciju skatītu rentgena cienīgā veidā, bet tā tas ir un lai. Es nepretendēju uz precīzākā un korektākā teksta autores kroni, bet es esmu gatava mācīties un laboties. Un man nav kauna par to. Jo šī ir tā valoda, kuru vēlos pārvaldīt vislabāk. Dažiem cilvēkiem Dievs un daba ir devusi labu valodu un apskaužamu valodas izjūtu. Man tas ir darbs. Mans iecienītākais ieguvums no šīm labošanām līdz šim ir vārds „kartīte”. Paklausies tik apkārt, cik daudz kartiņu...

Dažvārd sakot, es vēlētos, lai mani bērni iemācītos vienu un pareizu valodu no viena cilvēka – no manis.

P. S. Sveiciens latviešu valodas un literatūras skolotājai Laimai Pērkonei, kura konsekventi manu uzvārdu izrunāja ar „olas” „o”, kaut gan es savos tīņa gados uzstāju, lai izrunā ar „ordeņa” „o”; un klasesbiedri uzjautrinājās katru reizi, gaidot manu reakciju, kad kāds skolotājs sauca pie tāfeles To-„ola”-rman. Un sveiciens arī klases audzinātājam Aināram Vītolam, kurš izlaidumā tik ļoti iespringa (vismaz man tā šķita), lai pateiktu uzvārdu “Tormane” tā, lai mazajai dumpiniecei netiktu izbojāti svētki. Un netika!