Pa latviski_

Ir dzirdēts daudz, ka bērnam, sistemātiski to darot, var iemācīt 3 līdz 4 valodas. Nesen man stāstīja vēl pārsteidzošāku lietu – bērnam var iemācīt līdz pat 8 valodām, bet jāievēro viens noteikums – viens cilvēks, viena valoda.

Daudzu citu valodu apgūšana, protams, ir ļoti apsveicami mūsdienu multikulturālajā pasaulē, bet es šodien domāju par ko citu. Cik slikti mēs zinām pašu galveno valodu – dzimto? „Latene” skolā nebija saistošāko mācību priekšmetu Top 5, jo gramatika, jo garlaicīgi, jo mēs taču zinām to valodu utt. Ka tik angļu, franču, spāņu un itāļu valodu iemācītos.

Vispār neloģiski šķiet, ka, piemēram, savos dzīves gājumos pretī latviešu valodai cilvēki raksta – dzimtā, bet angļu – izcili. Es vēlētos, lai varētu rakstīt – latviešu valodā – dzimtā – izcili. Vai varbūt labi? Kā vispār valoda var būt izcila? Kura? Akadēmiski pareizā? Bet ikdienā tā ir garlaicīga. Nē, es netaisu referendumu par to, ka ikdienā ir jārunā pareizi tādā nozīmē, jo izcila valoda, manuprāt, ir tāda, kad tu vari pārvaldīt gan runu, gan rakstus atbilstoši situācijai, kādā tu esi nonācis. Bet mēdz jau teikt, ka jāsakārto darba vieta, lai darbi veiktos. Varbūt jāsakārto arī valoda, lai veiktos, nevis maniakāli jācenšas apgūt pēc iespējas vairāk svešvalodu? Tam visam grāvju nav, ir tikai pietekas!

Ja pievērš uzmanību, mēs ikdienā runājam nepareizā latviešu valodā jeb, kā mēdz teikt, „pa latviski”. Mēs lietojam daudz vārdu nepareizos locījumos un ar neprecīzām nozīmēm. Nule tika pasludināts 2011. gada nevārds „konsolidācija”, kurš tiek lietots nepiemērotās vietās un lietās. Vārdus, kā “mīlu”, “labs”, “slikts” u. tml. lietojam, nedomājot, ka tos nonivelējam un ka šādā lietojumā tie zaudē savu nozīmīgumu. Aigars vienā savā īsstāstā ironizē: (..) Es mīlu savu valsti. Es mīlu benzīna smaržu. Es mīlu uzrunāt svešus cilvēkus. Es mīlu nerrot draugus. Es mīlu savu suni. (..)

Par rakstīto vārdu medijos, lietišķajā sarakstē, sociālajos tīklos un profilos, piemēram, es šoreiz nerakstīšu, jo ar šo tekstu es jau uzprasos, lai katru manu vārdu, komatu un teikuma konstrukciju skatītu rentgena cienīgā veidā, bet tā tas ir un lai. Es nepretendēju uz precīzākā un korektākā teksta autores kroni, bet es esmu gatava mācīties un laboties. Un man nav kauna par to. Jo šī ir tā valoda, kuru vēlos pārvaldīt vislabāk. Dažiem cilvēkiem Dievs un daba ir devusi labu valodu un apskaužamu valodas izjūtu. Man tas ir darbs. Mans iecienītākais ieguvums no šīm labošanām līdz šim ir vārds „kartīte”. Paklausies tik apkārt, cik daudz kartiņu...

Dažvārd sakot, es vēlētos, lai mani bērni iemācītos vienu un pareizu valodu no viena cilvēka – no manis.

P. S. Sveiciens latviešu valodas un literatūras skolotājai Laimai Pērkonei, kura konsekventi manu uzvārdu izrunāja ar „olas” „o”, kaut gan es savos tīņa gados uzstāju, lai izrunā ar „ordeņa” „o”; un klasesbiedri uzjautrinājās katru reizi, gaidot manu reakciju, kad kāds skolotājs sauca pie tāfeles To-„ola”-rman. Un sveiciens arī klases audzinātājam Aināram Vītolam, kurš izlaidumā tik ļoti iespringa (vismaz man tā šķita), lai pateiktu uzvārdu “Tormane” tā, lai mazajai dumpiniecei netiktu izbojāti svētki. Un netika!

Ak, egle eglīte jeb zaļā pseidodomāšana

Nupat ir beigušies visi ziemassvētki, kurus atzīmēja pārredzamā attālumā, nodziedāti pēdējie Ziemassvētku koncerti. Bez pārēstiem vēderiem un miljons sirsnīgām apņemšanām, šajā laikā tie, kam kāda oficiāla darba vieta, piedzīvoja korporatīvo dāvanu pienesumu. Katru gad’ no jauna pirmajās pozīcijās – daudz dažādu pārtikas produktu, no kuriem pāri palikuši tikai ietinamie papīri, dažādi, bet pārsvarā gan ne visai gaumīgi kalendāri, kurus jau vairs nezina, kam atdod, bet ārā mest ar roka neceļas, un mans šī gada pārsteigums – egles. Iespējams, ka vienu gadu nepiedzīvojot Ziemassvētku laiku darbā, esmu zaudēju saprašanu par modes tendencēm šajā dāvanu sūtīšanas laukā un to psiholoģiski filozofiskajā skaidrojumā, bet patiesi biju pārsteigta par dāvināto egļu daudzumu. 

Mums darba vietā bija divas egles. Precīzāk jāsaka – egle un eglīte. Viena apmēram 50 cm augstumā, otra normāli liela, kupla egle tā uz 1,30 m. Protams, podiņos. Ar zaļo domāšanu par pārstādīšanu. Bet vai tiešām ir pareizā domāšana? Pēc svētkiem sākām domāt, ko ar tām darīt. Pēc divu nedēļu „nīkšanas” telpās egles vairs nav īsti pārstādāmas, jo sanīkušas. Protams, protams, jānoķer pareizais mirklis, bet tas ir tikai teorētiski. Un ne par to šoreiz. Principā uzdāvināt egli podā ir atbildības uzgrūšana cilvēkiem, kuri varbūt nemaz to nevēlas. Protams, protams, bija prieks un spiegšana, kad atnesa egli, jo uzreiz svētku sajūta un tā tālāk. Un tagad, kad tās vairs nav, tad vieta koridorā tāda tukša, jo bijām jau pieraduši. Jā, bet kur tad ir tā zaļā domāšana? Zaļajā krāsā? Diezin vai. Labi, man ir paveicies, mana priekšniece ir koku draugs, bez tam ar iespēju tos stādīt savā īpašumā, tomēr, ja katru gadu dāvina pa divām eglēm, tad pēc pieciem gadiem dārzs pārvēršas par egļu mežu. Un, ja es pareizi saprotu egles, tās aug salīdzinoši ātri, un pēc desmit gadiem jābūt manīgiem, ka jumtu neapdraud globāli sasilušo ziemu, vasaru un citu gadalaiku vētras. Protams, protams, var stādīt arī mežā. Var arī sniegu ēst.

Bet varbūt tomēr domājam, ko dāvinām? Arī sadarbības partneriem? Jo savādāk sanāk tāda pseidodomāšana, kas principā neatmaksājas. Jo rezultātā skumji ir dāvanas saņēmēji, kuriem pietrūkst pieredzes, kā rīkoties, lai nepalaistu garām brīdi, kad eglīti pārstādīt. Dusmīgi ir apkopēji un darbinieki, kuriem krīt virsū un uz nerviem egļu skuju paklājiņš.  Tāpat dusmīgi ir apsaimniekotāji un sētnieki, kuriem jāoptimizē egles, kuras sarindotas pie atkritumu tvertnēm.

Manuprāt, izcils variants ir pārtikas dāvināšana. Man, piemēram, var dāvināt saldumus. Kaudzēm. Jo šokolādes diēta ir vien ellīg’ laba lieta! Iesaku. Nopietni.