Valsts svētki. Sarkanbaltsarkanie karogi plīvo mastos pie visām mājām un iestādēm. Bet kādi šie karogi izskatās? Pietiek pastaigājoties noiet vienu kvartālu pa kādu Rīgas ielu, kur māja pie mājas un karogs pie karoga, lai konstatētu, ka šī valsts trīs krāsu joslas izskatās ļoti dažādi, diemžēl sliktā nozīmē. Liela daļa karogu ir noskranduši, izbalējuši, samurcīti. Šeit nevar būt runa par jebkādām krāsām.
Vēl ļaunāk ir tad, kad līst un pūš stiprs vējš, jo tad karogi aplīp ap mastu kā slapja lupata un tā arī paliek. Bet tā tomēr ir māte daba, kurai pretoties bieži vien nav iespējams. Bet ir arī ietekmējamas pozīcijas šajā stāstā.
Ar ko būtu skaidrojama šāda nevīžīgo karogu parāde? Domājams, ka lielākajai daļai karogu "izlicēju" nav svētku sajūtas, jo karogi ir jāizliek agri no rīta. Savukārt vakarā, noņemot kātu, nevar būt runa par karoga mazgāšanu, apkopšanu vai ko citu, jo ir jau vēls un jāiet mājās. Vai arī tas ir tik daudz mazgāts, ka nomazgāts, bet piecu latu nav, lai iegādātos jaunu, tāpēc atkal un atkal tiek lietots tas pats vecais karogs.
Iespējams, nepieciešams valsts atbalsts karogu iegādē vai nodrošinājumā. Protams, nevar arī valsts "auklēties" par visām lietām, un ir jābūt kaut kādai savai sajūtai un atbildībai par to. Tomēr reālajā dzīvē ar atbildību šķiet ir sarežģīti. Kāpēc mums jāatbild, ja viņi neatbild? Tāds mūžīgas uz otru ar pirkstu rādīšanas ritenis.
Lai vai kā, ir jāvar uzvilkt mastā cildenu sarkanbaltsarkanu karogu, lai gods kalpot Latvijai!
